Lai apmeklētu šo lapu, jums jābut pilngadīgam / pilngadīgai. Vai esat sasniedzis / sasniegusi 18 gadu vecumu?

Blogs

Arhīvs Izvēlēties

Alus loma cilvēces attīstībā

16. februāris 2012

Valdis Čunka
 

Pirms kāda laiciņa „uzdūros” vienam interesantam materiālam par alus vērienīgo lomu cilvēces attīstībā, kas lika man nedaudz vairāk painteresēties par šo tēmu. Un atklājās patiesi interesanti un pārsteidzoši fakti, par kuriem daudzi noteikti neko nebūs dzirdējuši.


Mūsdienu pasaulē nav nekā attīstītāka par cilvēku, bet, lai cilvēks nonāktu tik tālu, viņam par to ir jāpasakās vienam viņa paša radītam atklājumam. Tas nav ne ritenis, ne automašīna un arī ne lidmašīna. Ar cilvēka izcelšanos sīkāk var iepazīties, pastudējot, piemēram, Čārlza Darvina evolūcijas teoriju, tomēr šī teorija vismaz man nepasaka, kā cilvēks savā attīstībā ir nonācis tiktāl – jau sen vairs neesam tie, kas dzīvo alās un kuru vienīgais rūpals būtu ēdiens.
 

9000 gadus pirms Kristus dzimšanas notika kaut kas tāds, kas izmainīja pasauli, proti, mūsu senči tagadējā Tuvo Austrumu teritorijā sāka nodarboties ar lauksaimniecību, sāka dzīvot mājās, izvācoties no alām, un radīja pirmo civilizāciju – Mezopotāmiju. Tas bija sākums pasaulei, kuru mēs zinām šodien, bet jautājums – kādēļ tas tā notika? Atbilde – miežu dēļ. Gadiem ilgi zinātnieki pieņēma, ka lauksaimniecības revolūcija aizsākās, jo radās nepieciešamība audzēt miežus maizes cepšanas vajadzībām, tomēr pašlaik arvien lielāku atsaucību gūst teorija par miežiem un alu kā civilizācijas stūrakmeni. Un es piekrītu. Nav šaubu, ka sākotnēji mieži lielās platībās tika audzēti ar vienu mērķi, proti, lai brūvētu alu.

Zinātnieki ir atklājuši „alus pēdas” vēsturē jau 3000 gadus pirms mieži tika izmantoti maizes cepšanai. Alus brūvēšana ir sarežģīts process, tādēļ jājautā – kā cilvēki jau tik ātri varēja zināt, kā ir brūvējams alus? Visticamāk, tā ir bijusi nejaušība, proti, cilvēkiem savācot miežus kādā traukā, tie netīšām tika atstāti zem klajas debess. Sāka līt un miežu trauks piepildījās ar ūdeni, kas lika miežiem sākt dīgt un izdalīt cukurus. Pēc laika uzlija atkal, kļuva silts laiks un apkārtējās vidē esošo savvaļas raugu ietekmē šķidrums sāka raudzēties. Cilvēkiem pēc pāris dienām atgriežoties pie miežu trauka, nezināmais šķidrums tika nogaršots un atzīts par savādāku, par labu esam.
 

Cilvēki sāka interesēties, kā šo padzērienu padarīt vēl garšīgāku, kas neizbēgami lika sastapties ar nepieciešamību pēc arvien lielāka miežu daudzuma, bet nepieciešamība pēc tā lika attīstīties jaunām tehnoloģijām, lai miežu audzēšanu padarītu produktīvāku. Būtībā vēlme radīt vēl labāku alu virzīja uz priekšu cilvēces attīstību. Piemēram, pateicoties cilvēku vēlmei pēc alus, tika izgudrots arkls, tika veidotas sistēmas, lai apūdeņotu neauglīgo zemi, lai to pēcāk varētu izmantot miežu audzēšanai, tika izgudrots ritenis un rati, lai miežus būtu vieglāk transportēt. Tā šo sarakstu varētu turpināt un turpināt.
 

Senās civilizācijas liecības noteikti būtu savādākas, ja pirms tam nebūtu atklāts alus. Piemēram, Senajā Ēģiptē celtās piramīdas vēl arvien ir apbrīnas vērtas, jo tās cēla cilvēki, pārvietojot milzīgus smagumus, bet alus loma šajā procesā bija ļoti nozīmīga, proti, samaksa par darbu šiem cilvēkiem tika veikta ar alu. Ēģiptiešiem alus bija nauda, un būsim atklāti – arī mūsdienās daudzi vēl tirgojas ar alu, proti, piekrīt, piemēram, palīdzēt draugam pārvākties no vienas vietas uz citu, par atlīdzību saņemot kasti alus. Būtībā mūsdienās par alu tu vari „nopirkt” palīdzīgas rokas, bet pagātnē tā bija vesela piramīda. Senajā Ēģiptē Gizas piramīda tika uzbūvēta, strādniekiem kopumā samaksājot 231 414 717 galonus alus, kas ir ļoti liels daudzums, tomēr tam ir savs izskaidrojums, jo, ja mūsdienās alus ir tikai ļoti garšīgs dzēriens, tad Senajā Ēģiptē alum bija fundamentāla enerģijas atjaunošanas nozīme un tas būtībā bija „uztura piramīdas” pamatā.

Iespējams, jums iepriekš minētais šķiet kaut kas neticams, un padomājāt, ka es vēl sākšu apgalvot, ka alus dziedēja slimniekus. Atklāti sakot, tā tas arī bija. Nesen zinātnieki mūmiju kaulos atklāja tetraciklīnu, kas nebūtu nekas neparasts, ja vien šī antibiotika cilvēcei nebūtu oficiāli kļuvusi zināma tikai 1948. gadā. Vienīgais izskaidrojums, kā šī viela varēja nonākt mumificēto ķermeņu kaulos, ir pieņemt faktu, ka senie ēģiptieši ikdienas uzturā ir lietojuši kādu produktu, kurš šo vielu lielā daudzumā ir saturējis. Zinātnieki pārbaudīja dažnedažādas seno ēģiptiešu receptes, bet bez panākumiem, līdz sāka pārbaudīt alus receptes. Alus, kas brūvēts pēc seno ēģiptiešu receptēm, ir pārpilns ar tetraciklīnu – antibiotiku, kuru mūsdienās lieto pinņu, hlamidiozes, boreliozes un izsitumu tīfa ārstēšanā.
 

Ir vēl kāds pārsteidzošs atklājums. Viduslaiku Eiropā alus sastapās ar savu lielāko izaicinājumu, proti, cilvēku dzīvību glābšanu. Šeit runa nebūt nebūs par karadarbībām vai mēri – runa ir par ūdeni. Upju ūdens bija pilnībā nelietojams uzturā, jo tajā tika novadīta gan kanalizācija, gan citi atkritumi. Lieki piebilst, ka tas neatbilda nekādiem sanitārajiem apstākļiem. Taču Viduslaikos cilvēki izmantoja no upēm ņemtu ūdeni, lai brūvētu alu, un, par lielu pārsteigumu, ūdens, kurš bija pārtapis par alu, vairs nebija kaitīgs cilvēku veselībai, jo alus brūvēšanas process iznīcina mikroorganismus, proti, baktērijas, kuras negatīvi ietekmē cilvēku veselību. Paņemot ūdeni no netīra dīķa un izmantojot to alus brūvēšanai pēc Viduslaiku receptes, praktisks eksperiments pierādīja, ka alus brūvēšana bija metode, kā padarīt ūdeni dzeramu. Protams, mūsdienās mēs zinām, ka baktērijas nogalināja alus misas vārīšanas process, tomēr Viduslaiku cilvēki to nezināja – viņi ticēja alus attīrošajam spēkam.
 

Alus nozīme cilvēces attīstībā ir ļoti liela, un, atklāti sakot, iespējams, jūs šo ierakstu nemaz nelasītu, ja nebūtu alus. Ne jau tādēļ, ka mans raksts ir par alu, bet gan tādēļ, ka nebūtu interneta, ja nebūtu alus. Šodien mēs zinām Twitter, Facebook, Draugiem.lv un citus sociālos tīklus, tomēr alus savā ziņā ir uzskatāms par interneta aizsācēju, jo tieši alus bija tas produkts, kas cilvēkus nepiespiesti mudināja pulcēties vienuviet – tavernās.